Latest

Video

No Emiila

visu to labaako!
Sveicieni no Riigas!

Video

22.04.14

Ar daudz laimes vēlējumiem un paspēšanu tieši laikā – Sveiciens Reinim, Ātrākajam Yoosterim! Audz un raudzē!

 

 

Platais un Tams

Vēstule mazajam princim, cilvēkam nezvēra kostīmā.

Nu es atvainojos. Lūdzu piedodiet man, bet nu kādēļ tā ir jārīkojas cilvēkiem svešā valstī. Arī es neesmu ne pret Krievu valodu ne pret Krievu tautu kā tādu un esmu tik ļoti laimīgs un lepns par savām saknēm, par to ka esam Latvieši, cita tauta. Tauta ar vienu no senēkajām valodas izcelsmēm Eiropas robežās, ar skaistu un senu vēsturi un aizvēsturi. Čakla tauta, ar nelielu skaitu iedzīvotāju un to tās brāļu un māsu. Mēs esam visur pasaulē un arī esam mūsu pašu zemē. Ne mirkli citam neesam centušies ko atņemt ka tauta, varbūt jo esam tik mazi, bet neatkarīgi no tā mēs nekad neesam bijuši citas tautas nīdēji. Pastāvējuši par savu, par smagu darbu un tradīcijām par ģimeni un mūsu kopienām. Mēs esam Latvieši un mēs esam pastāvējuši kā tādi ilgāk kā to var iedomāties. Mēs esam bijuši Zviedru ietekmē, Vācu ietekmē un jā arī Krievijas ietekmē, bet mēs esam mēs un mēs esam dzīva organiska kūltūra kas sastāv no vecākās tautas kas ir pieredzējusi šausmas, no maniem līdzgājējiem, kas ir cerības un brīvības gaitu bērni, ar brīvām izvēlēm un tieksmēm, bez nekādas apspiestības tik ar laimi, ambīcijām, draugiem, ģimeni, mūsu mājām, mūsu Latvijas un mūsu Valodas. Katrs vien var kritizēt un spriest ko nelabvēlamu, jo tā ir vieglākā pozīcija, nosodīt. Bet kādēļ mēs nevaram dzīvot mierā, tādā no kura mēs esam radušies. Es nejautāju tik pārspīlētus jautājumus, mēs visi esam dzīves ietekmes dalībnieki, mēs visi esam pakļauti, nelaimei un laimai, slimībai un vesalībai, mēs katrs veidojam paši sevi – viss sarežģītākā cīņa, sevis sapratne, veidošana un attīstīšana. Cilvēka dzīvē ir gana šķēršļu un gana dailes. Dailes kā rīta saules stari mūsu sejās, kas glāsta. Ziemas sektās neskartās sniega segas pār mūsu laukiem un mežiem, mūsu apkārtējie līdzgājēji, ģimenes un sapņi. Mūsu skaistās latvju dziesmas kas bērnu gados ne katram bij tik īpašas kā šodien kad jūtamies tik šķirti. Mūsu senlatviešu ticība – dievturība, ne vien ticīgam, piekritējam vai fanātam, bet jebkuram, jo tā ir skaista kam nu vizuāli kam konceptuāli, kam reāli. Bet tā ir mūsu.

Es dienu dienā lepojos ar visu šo skaisto, visu ko nu kurš sasniedz vai sniedz pasaulei, katrs ievērības cienīgs mirklis. Tas mani dara laimīgu, bet taj pašā mirklī trauslu.

Trauslu jo vienmēr piemīt kāda daļiņa bailes. Man ir bail, pazaudēt to kas mums ir tik skaists, tas kas mūs veido un vieno. Lai arī cik spektisks tu spētu būt lasītāj, bet kad pienāk dziesmusvētki, arī visnelatviskākais Latvietis sajūt vēlmi piedalīties šajā kopienā, jo tā ir maģiska sajūta, ko es savos čelos pa pasauli nekad neesmu spējis nevienam ne paskaidrot ne kā iemantot.

Mēs nenosodam citus, ja cits nenosoda mūs. Mēs nenoliedzam citam, mēs izsakam domas. Mēs mākam apspriest, mēs analizējam un tas mūs citiem dara skaudīgus vai kādam egoistiskus. Bet paanalizē pats cik mūsu senči kam ir gājuši cauri. Cik daudzi ir izsūtīti, cik zaudēti, cik apspiesti, cik labi dzīvojuši. Tas ir izdzīvošanas instinkts es teiktu, bet tā ir plaša tēma ar dažādiem viedokļiem un tas ir labi.

Es mīlu savu brāli un māsu, savu draugu un draudzeni, tēvu un māti, omi un opi. Es mīlu savu zemi ar priežu un bērzu mežiem, ar lazdām gar maziem lauku kapiņiem. Plašām mājsaimniecībām un pilsētām. Es mīlu to rupjo raksturu ar eleganto plīvuru. Es mītu manu Rīgu un mūsu Latviju, to valodu ko runājam un kūltūru ko veidojam.

Bet kādēļ, kādēļ mums ir jācīnās par mūsu eksistenci tik intensīvi, kādēļ kādam tā ir jācenšas tik ļoti iznīcināt. Kādēļ ir vajadzīgs tik asas kaujas, prasu tev kurš nekad nav kaujā. Kādēļ ir vajadzīgs karš un ciešana prasu tev kas uz to skatās no malas. Mēs dalamies mūsu maizē un vienmēr esam to darījuši, kādēļ jāgrābj ir tā visa, vai tiešām ir jābūt tik riebīgam uz šīs pasaules skatuves. Es negaidu atbildes uz šiem jautājumiem, jo neuzskatu ka gana cilvēkiem ir spēja nokāpt no sava Super Ego. Iekniebt sev un saprast ka šo kniebienu izjūt ik katrs un sāpīgāk nekā tu to spēj nodarīt pats sev. Cita ceļu apgrūtināt nepadara pašu gudrāku, spējīgāku vai varenāku. Paša attīstība ir augstākā cīņa un tā ir vienīgā kas dara tevi labāku.

Es vienkārši vēlos minēt, neviens tevi neapspiež dzīvot mūsu valstī un pievienoties mūsu kūltūtā, bet kad es ienāku tavās mājās es novelku kurpes un lecu dīvānā, neprasu kur ir vakariņas vai kāpēc ir aizkari nevis žalūzijas. Es respektēju tevi, jo es ienāku ar savām zināšām un es mācos no tevis, es esmu divtik zinošs. Es nejūtos apspiests jo pats izvēlos ienākt un palikt līdz saprotu ka ir laiks doties mājās. Kādēļ ir jābūt šīm demonstrācijām, kādēļ ir jāuzbrūk vienam otram, ja tu māki pasmieties par sevi, kādēļ tu nemāki atzīt savas rīcības un to ietekmes.

Vai mana sirds ir pa lielu, vai es par daudz domāju, vai mani vārdi ir bez svara?

Es tev kaut rīmes bliestu ja tās rastos man tik naturāli,
Es tev druku spiestu, kādu vien vēlies – brutāli vai banāli.

Man nav par ko kaunēties vai galvu nokārt. Es esmu Latvietis, lai arī kur es atrastos. Un lai arī ko tu spriedelētu savās smadzenēs mana sirds pieder manām mājām. Mans raksturs manai Rīgai un dvēsele manai Tautai. Smejies, dusmojies, priecājies vai raudi. Es nepastāvēšu par manu māju revidēšanu, par manas tautas noliegšanu, mūsu zemes atņemšanu vai vispārīgu apspiešanu. Kurš galu, galā kuru te spiež. Atslābsti, un sakārto sevi pirms skrien kā zīdainis ar kādu sirds sāpi un dari citam sāpi.
Bez atkāpes,
Jurģis Miķēns

Yooster Booster

Njā, kaut kā nesen aizdomājos par mūsu Y.  sekstaino biedrību. Ļoti iepatikās mūsu vārds – “Yoosters” (latviski jūsters).

Tas ir baigais vārds un vārdam ir spēks. Mums ar Tomu sanāca jūsterīgs video, man galīgi jūsterīgs trips sanāca mājās no Somijas, Jurģis jūsterīgi aizmočīja uz LA bez naudas, Subara un pie 3 aziātiem (izklausās pēc kaut kādas pasakas sākuma), Emīls un Reinis jūsterīgi paņēma kādu mūsu labu draugu praksē, Toms vispār jūsterīgi dzīvojas pa Nīdžu. Ik pa laikam notiek kaut kas manāmi slidens slidens praktiskajā, radošajā vai sociālajā darbībā, bet tomēr ar baigo domu un tiek darīts viss lai darbība iegūtu uzvītu nobeigumu. Visai jūsterisks ieraksts, jūsteriskā blogā ar jūsterīgi topošu jūsterisku logo, visnotaļ jūsteriskiem apmeklētājiem.

Jādabū meību tiesības un bise. Vispār varētu arī sākt ar auto tiesībām.

 

Plats.

This is the wierdest place I’ve been to. / Šī ir jocīgākā vieta kur esmu bijis.

They say, exchanges to other schools are the times, when students take a break from life, go abroad take few classes and enjoy new places and people. Well I am a bit different. I do not know why, but when I am taking part of something, at this moment being school, and being the priority of my momentum, I go about it with the same way I go about enjoying food. I don’t know why, but I can enjoy food, I mean I do enjoy it, but I consume it more than taste it. I eat fast and does not matter if I eat every 5 hours, once in 32 hours, just matters if I am hungry or not.

I came to L.A. and enrolled in 6 classes. Even though I don’t work anymore and live 5 minute walk away from the Design Studio, where my desk is situated I still do not sleep much or do anything else much besides school. It’s been a month and I have not seen anything around L.A. and frankly I do not care much, I can come down here any time if I wish much, just got to work for it. But truly I want to enjoy my trips to the fullest, and that would count for going with my friends. Hollywood sign, so what. Personally it does not change much in my life, and it does not give much experience to me. It’s more an excuse to check-mark your life. Rather with friends, yes it would be different, when I can enjoy the experience with others sharing multiple perspectives towards the surrounding.

I just had a laugh yesterday, after I went to see Cirque Du Soleil. It was amaing. But it’s ironic that I moved to L.A. and first show I go to is Canadian. Beats 3 years oversees in Toronto. But jokes keep up coming. Went to see how college kids relax last night. Well I mean Art college kids. Trust me a complete different story. I am not gonna go into much detail but I do not understand what my life is trying to show me or where I am taking my self. “Relaxation” as I know it, Friday night as Yoosters knows it are something unspeakably alien to North America. That is not what makes me laugh though, just sad. But the fact that we we’re just kicked out of the Design Studio and they put on closing hours from 24/7 to 6:00-00:00. Don’t blame me.

Shit. I cannot believe it. What is wrong here. I am not seeking out anything with-in my field, because lets face it I do not have a car here. I can’t afford that shit. I am a student with out a chance to work or earn money, and its stated by law that I have to take full credits being 6 clases for my semester, or I go bye bye. I chose the schools offered housing that costs a lot, but I didn’t know that I will be treated as a child. If I bring a bottle of alcohol with-in the housing complex I get thrown out of the housing with no refund. While my friends in Europe buy beer on campus and drink in school. It’s not about drinking. It is just hilarious how many blockages people put on each other over in North America.

Life’s great and the experience is nevertheless the most important and most valuable part of life. I am getting tired, and I need to wake up tomorrow early to do 3 class homework at least. So for now I will say, good night and I will slack on 2 language translation, but I give you at least something.

 

One love.
YourGeese

Image

Mulholland Drive

So on the second week here I went to Mauholland Drive, which is one of the most popular places for people that enjoy scenery roads or are passionate lawbreaking racers.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.